Kā agrāk precējās latvieši

8/17/2020 0 Comments A+ a-



Precoties mūsdienās, daudzi jaunie pāri savās kāzās ievieš dažādas ārzemju tradīcijas. Tās ir tik ļoti sajaukušās kopā, kad reizēm šķiet, ka tāda vienkārša lieta kā baltais plīvurs līgavai, pavisam noteikti ir latviešu tradīcija. Tā nu gan nav. Šajā rakstā pastāstīšu kā agrāk senos laikos precējās mūsu senči.

Kāzas tika sauktas par vedībām un tie latviešiem bija vieni no lielākajiem godiem. Vedības iezīmēja nozīmīga posma sākumu cilvēka dzīvēs - tika uzsākts nopietns ceļš, jo no neprecētā kārtas tika pāriets precēto kārtā. Šis notikums ir tik nozīmīgs, ka cilvēki laiku laikos ir centušies visādi uzzināt kāds būs mīļotā vārds - zīlēt ar gredzenu, vainagu mešana ozolā, lai uzzinātu pēc cik gadiem jāprecas utt. Daudzi no šiem zīlēšanas veidiem ir saglabājušies joprojām. 

Vissenākajos laikos jaunās sievas tika zagtas no viņu mājām. Visbiežāk tas notika rudenī, vēlā vakarā miglas laikā, kad zagļus grūtāk saskatīt. Parasti tas notika rijā vai kādā citā vietā, kur meita devās veikt kādus darbus. Tur parasti brāļiem, tēvam bija grūtāk noreaģēt, jo viņi meitu neredzēja. Nereti bijušas tādas situācijas, kad mājinieki jau ievēro, ka kāds puisis ir meitu noskatījis. Tad uz riju tiek sūtīta nevis meita, bet gan kāds vīrietis, kurš pārģērbies par sievieti vai jau precēta sieva. Tādā veidā zagļi tika mānīti. Izklausās jau interesanti un smieklīgi, bet gluži tā nebija. Zaga ātri, nežēlīgi un nereti meitas savas mājas un mājiniekus vairs vispār neredzēja. Brāļi tik viegli nepadevās, tiklīdz viņi konstatēja, ka māsa ir nozagta, dzinās zagļiem pakaļ. Māsa parasti pa ceļam centās atstāt kādas zīmes, lai brāļiem māsu būtu vieglāk atrast. Ja zagļus izdevās panākt pirms pusnakts (mičošanas), tad viņi māsu varēja vēl dabūt atpakaļ.
Arī mūsdienās šo scenāriju izspēlē kāzās, lai būtu interesantāk - no viesu pulka tiek sarunāti puiši, kuri mēģina līdz pusnaktij līgavu nozagt. Ir piedzīvots, ka viesi nozog līgavaini, tādējādi apmānot ''līgavu sargus''. Šādu pavērsienu reti kurš sagaida kāzās.

Nedaudz jaunāks līgavas iegūšanas veids ir tās pirkšana par naudu. Līgavas un līgavaiņa radinieki, līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas par naudas daudzumu, kas tiks maksāts, dodoties pie līgavas. Naudas daudzumu noteica meitas čaklums, iznesība un daiļums. Vecākiem par līgavu maksāja, jo tika zaudēts darbaspēks. Tāpēc brāļi vai vecāki bieži nepiekrita meitu izdot, lai vēl kādu gadu viņa padzīvotu mājās. 
Neskatoties uz to, ka līgavu tiešā veidā vairs nepērk, no tiem laikiem nekas daudz nav mainījies. Arī mūsdienās līgavainis kāzu rītā uz līgavas mājānes dāvanas vecākiem, lai izpirktu līgavu, nereti, arī dāvanas vecākiem dāvina, lūdzot meitas roku.

Jaunākos laikos līgavas ņemšana latviešu kāzu ieražās sākas ar sievas nolūkošanu. Lūkošanās notika pavasarī, lai ap rudeni varētu dzert kāzas. Gan puisis, gan meita jau laikus nolūkoja sev tīkamu kandidātu. Lielākā iniciatīva tomēr bija puišiem. Tiesa, visu gadu meitas nedz pirka, nedz zaga, ja precinieks līdz Miķeļiem nav bijis atbraucis tad tajā gadā meitenei apprecēties vairs nebija cerību un jāgaida nākošais gads.

Nedaudz jaunākajos laikos, ļaudis laulājās baznīcā. Ceļš uz jaunā vīra māju sākās pie baznīcas nevis no līgavas mājas. Pirmais līgavaiņa sētā ierodas puisis, kas nes eglīti, ko aizspraust aiz mājas jumta. Toreiz pēc eglītes tiek spriests kāda būs līgava. Tautasdziesmās eglītes nesējam ir līkas kājas, tādēļ viņam grūti tikt uz jumta. Kad eglīte jumtā uzlikta, tās nesējs lūdz padzerties. Padzēries viņš doto krūzi met pret vārtu stabu, lai tā sašķīstu smalkās drupās. Neilgi pēc tam ierodas arī pārējie kāzinieki. Tiem piebraucot, vārti ir aizvērti. Pretī iznāk līgavaiņa tēvs ar uguni un alus kannu rokās. Pirmā dzer līgava, tad pārējie. Līgava vīratēvam par to uz pleca uzliek cimdu pāri, tad tiek atvērti vārti un visi laisti pagalmā. Līgavu no kamanām izceļ pats tautietis. Pie kamanām vīra māte nolikusi baltu villaini, kurai līgava cenšas virsū neuzkāpt.Vispirms līgava iet uz klēti saposties. Līgavu no klēts uz istabu ved dižvedējs, cirzdams ar zobenu krustus kā klēts, tā arī istabas durvīs. Vedējs ar līgavu apiet trīs reizes ap galdu, līgavaiņa māte līgavai noņem virsējo villaini. Uzreiz pēc tam jaunais pāris tiek līdzināts (līdzināšana ir jaunā pāra oficiāla savienošana. Šo tradīciju piemin arī jaunāko laiku kāzu apraksti, taču līdz ar baznīcas ieviesto laulāšanu, līdzināšana tiek izbīdīta no savas vietas vedību secībā). Pēc līdzināšanas visi sēžas pie galdiem, sākot t.s. pirmo mielastu, kura laikā sieva tikpat kā neēd, jo viņa skumst pēc mājām un radiniekiem. Panāksnieki ierodas vēlāk. Bez viņu klātbūtnes tiek izdarītas divas nozīmīgas lietas vedību rituālā - mičošana (ievadīšana precēto kārtā) un guldīšana. Guldināšana un mičošana tiek izdarīta arī nereti tūliņ pēc līgavas ierašanās līgavaiņa sētā, lai panāksniekiem atbraucot, tas jau būtu noticis.

Mičošanā jaunās sievas vainags tiek apmainīts ar sievas mici. Šī akta nozīme ir jaunās sievas pāriešana no meitu pulka sievu pulkā. Līgavainis noņem savas jaunās sievas vainagu, ko uzliek galvā kādai citai neprecētai meitai. Vīramāte līgavai pārpin bizes un uzliek sievas mici. Sākumā jaunā sieva jauno galvas rotu atzīst par nederīgu un divas reizes met to zemē. Noņemto vainagu karina arī uz zobena. Mičošana parasti notiek vēlā vakara stundā, taču tai jānotiek pirms ierodas panāksnieki. Iespējams, ka panāksniekiem ierodoties, jaunais pāris jau arī ir guldīts un istabā vairs nav atrodams. Panāksnieki ierodas skaļi, dziesmas dziedot, trokšņojot. Vārti ir cieši aiztaisīti. Pie durvīm sākas kaulēšanās. Panāksniekiem mājiniekiem jādod ciema kukulis. Pēc tam mājas tēvs ver vārtus vaļā un laiž līgavas radus istabā. Kamēr panāksnieki ēd, mājinieki tos apdzied. Pēc maltītes sākas īstens dziesmu karš. No otras puses reti kurš paliek neapdziedāts. Pirmā vedību diena beidzas ar guldīšanu, kas notiek ap pusnakti. Jauno gultā mēdz ielikt dažādus priekšmetus, kas varētu ietekmēt dēla vai meitas piedzimšanu. Būtu interesanti papētīt, kā šie priekšmeti veicina konkrētā dzimuma piedzimšanu. Visbiežākā guldīšanas vieta ir klēts. Uz turieni jauno pāri vada ar skanīgu dziedāšanu. Pēc jaunā vīra un sievas apguldīšanas viesi turpināja svinības.

No rīta visi kāzu dalībnieki kopīgi dodas modināt jauno pāri. Viņi nāk skaļi dziedādami. Jaunais pāris tiek ceremoniāli nopērts, kas tiem dos laimi jaunu dzīvi uzsākot. Jaunais vīrs un sieva mazgājas vienā bļodā un slaukās vienā dvielī. Gultā līgavainis atstāj naudu, bet līgava cimdus. Modināšanas tradīcija šķiet ir tā, kas saglabājusies visautentiskāk. Skaļā modināšana, pērieni un kopīga mutes mazgāšana, šķiet netiek aizmirsts nevienās kāzās.

Otrajā vedību dienā līgava apdāvina vīra radiniekus ar apģērba gabaliem un citām lietām no līgavas pūra. Pirmā dāvanas saņēmēja ir vīra māte, kurai parasti dod baltu villaini. Vīra tēvam un vīra brāļiem parasti dod kreklu, cimdus, zeķes. Vīra māsām parasti tiek villaines, jostas, arī krekls, zeķes, prievītes. Dāvanas tika arī pārējiem kāzu viesiem un muzikantiem. Apveltot radus, jaunā sieva cenšas panākt to labvēlību, ienākt viņu vidū. Tomēr līgava bagātīgi apdāvināja ne vien radiniekus, bet arī kāzu nama mājas kungu un citus garus, mezdama ziedus gan ēku kaktos un pavardā, gan uz sliekšņiem, akas malā, pagalmā, krustcelēs. Vedeklas zieds nodrošina jaunās kopdzīves veiksmīgu sākšanu; viņa apstaigā pēc kārtas visas nozīmīgākās vietas, īpaši tās, kur tai būs jādarbojas pašai.
Pēc kāzinieku veltīšanas un pirms panāksnieku aizbraukšanas, visi kāzu viesi met jaunajam pārim naudu, to sauca par atveltēm, dvieļa naudu, arī uzdzirām. Uz galda tika uzlikta balta drāna, uz kuras viesi meta naudu. Tie, kas skopojās ar naudu, tika apdziedāti. Pēc naudas mešanas jaunajam pārim, sākās mielasts, pēc kura panāksnieki gatavojās doties mājup. Pēdējā maltītē mēdza dod kāpostus, kas kalpoja kā zīme, ka mājinieki gaida viesus aizbraucam. Maltītes laikā panāksnieki izrāda savas skumjas par māsas atstāšanu, sitot pa galdu un plēšot traukus. Panāksnieki vēl pēdējo reizi atgādina jaunajam vīram, lai tur māsu godā un nedara tai pāri.

Kāzu nobeigumā parasti ierodas nelūgti viesi, ko sauc par kūjiniekiem, stāvmačiem, čigāniem. Parasti viņi ir pārģērbušies - sievietes velk vīriešu drēbes, un vīrieši sieviešu. Ģērbjas arī dažādās vecās lupatās, lai izskatītos pēc ubagiem. Sejas aptriepa ar sodrējiem. Kūjinieku sievas prot zīlēt no rokas, bet puiši runā par zirgu mīšanu un aitu zagšanu. Kad kūjinieki bija labi izdancojušies, paēduši, padzēruši, tad laimes vēlēdami jaunajam pārim tie gāja prom.

Kāzas pilnīgi beidzās tikai ar atkāzām (sauktas arī par atvāršām). Tās ir mazas, vienas dienas svinības, kas notika nākamajā svētdienā pēc kāzām, kad līgava kopā ar savu vīru dodas pie saviem vecākiem. Līgavas vecāku sētā sanāk kaimiņi, draugi un radi, arī tie, kuri uz kāzām kādu iemeslu dēļ netika. Līgavai ir iespēja vēlreiz atvadīties no saviem radiniekiem.